Carl Ludwig Müller

1844 - 1911

27.novembrī 11.30 no rīta miris un 3. decembrī apbedīts. Millers, Kārlis Ludvigs, bijušais reālskolas direktors (Müller, Carl Ludwig). Dzimis Bērzes muižā (Bershof), 67 gadus vecs, precējies. Nāves cēlonis – insults (aпоплексический удар)

LVVA, 235. f., 15. apr., 676. lieta, 74.lp. (Cēsu pilsētas ev.-lut. vācu draudzes 1911. gada mirušo reģistrs, Nr. 31)

Kārlis Millers (Zariņu Kārlis) dzimis Dobeles apriņķa Bērzmuižas “Mazzariņos” nabadzīgu saimnieku ģimenē. No 1866. Līdz 1873. gadam studē Tērbatas universitātes vēstures un klasiskās filoloģijas fakultātē. Studiju laikā aktīvi iesaistās Ata Kronvalda dibinātajos “Latviešu vakaros”, atver bezmaksas skolu Tērbatas latviešu bērniem, kur tiek pasniegta ticības mācība un latviešu valoda. Pēc universitātes beigšanas pieņem vietu Jaunpils pastorāta dižciltīgo bērnu mājskolā. 1876. gadā (pēc Ata Kronvalda nāves) vecpiebaldzēnu aicināts, pārņem Vecpiebalgas draudzes skolas augstāko klasi, kurā mācījušies daudzi tā laika ievērojami literāti un sabiedriskie darbinieki. 1892. gada vasarā draudzes skolas augstākā klase tiek slēgta. Tā paša gada rudenī, ar Cēsu pilsētas valdes atbalstu, Kārlis Millers Cēsīs atver savu privāto reālskolu, uz kuru pārceļas arī daļa no Vecpiebalgas audzēkņiem. Skola atradās Gaujas ielā 6, tā saucamā Plāmša mājā Gaujas un Palasta ielas stūrī un bija viena no vecākām privātām latviešu reālskolām. 1894. gadā Millers nopērk bijušo pilsētas ārsta Alekša Adolfi namnu pie Līvu laukuma un pārceļ tur arī reālskolu. 1896. gadā skola pārveidojas par II šķiras mācību iestādi ar 4-klasīgu reālskolas kursu. Skolā šai laikā mācās ap 120-140 zēnu. 1907. gadā skolu atļauj pārvērst par privātu reālskolu ar kroņa skolu (valsts skolu) tiesībām. Izvirzītie noteikumi: lai skolēnu skaits klasē nebūtu lielāks par 40, mācību programma nebūtu zemāka par valsts reālskolas attiecīgo klašu kursu un pārbaudījumos piedalītos mācības apgabala deputāts. 1911. gada vasarā, iespējams veselības dēļ, Kārlis Millers pārdod reālskolu savam kolēģim, matemātikas pasniedzējam Longīnam Ausējam, kurš reālskolā sācis strādāt 1910. gadā. K. Millera reālskolā mācījušās daudzas vēlāk ievērojamas personības: literāti Apsesdēls, Jānis Lapiņš, Jēkabs Poruks, Kārlis Jēkabsons, Jānis Kārstenis, Arveds Smilga, Artūrs Krūmiņš, Arveds Švābe, komponists Alfrēds Kalniņš, pulkvežleitnats Artūrs Jansons, tēlnieks Kārlis Jansons, režisors Alfreds Zommers, medicīnas doctors Hermanis Budulis, ķīmiķis un sabiedriskais darbinieks Jūlijs Auškāps, juirists, žurnālists un tulkotājs Aleksandrs Būmanis u.c. Millera Tērbatas universitātes laika studiju draugs, mācītajs Kārlis Kundziņš par Kārli Milleru: "Millers palika viens no sirsnīgākajiem tautiešiem, kas vārdiem un darbiem, ciezdams un upurus nesdams, nodevās tautas skolas un audzināšanas darbam līdz mūža galam. Savas lētticības un nekritikas dēļ daudzkārt izmantots un pārprasts. Bet savas neliekuļotās sirsnības dēļ cienīts un mīlēts arī pāri kapam.”

No Cēsu muzeja izstādes par Cēsu ģimnāzijas vēsturi (autore: Māra Baķe, 2020)

Apmeklēju Millera reālskolu Cēsīs 3 gadus, no 1908.g.rudens līdz 1911.g.vasarai. Nevar teikt, ka Millers bija pati laipnība. Kur vajadzēja, viņš bija stingrs, noteikts, bet, kā skolas direktors, visumā bija vecais, patriarhālais, rūpīgais savu māju saimnieks. Jau kroņa (valsts) skolās tai laikā bija mundierēti skolotāji, tad patīkami bija redzēt Millera skolotājus privātos tērpos. Arī attiecībā uz latviešu valodu bija jau zināma brīvība (1908. – 1911.g.). Kroņa skolās audzēkņi jutās ierobežoti savās savstarpējās attiecībās, pie Millera audzēkņi bija daudz biedriskāki, dzīves priecīgāki. Savas labsirdības dēļ viņš vienam otram skolas naudu atlaida vai samazināja, vai arī uzticējās – “kad strādāsi un pelnīsi, savu skolas direktoru atcerēsies un parādu atdosi”. Skolas naudas nomaksas termiņš nebija stingri fiksēts, varēja to nomaksat, kad tas bija iespējams. Atceros, ka daži audzēkņi kārtoja savus skolas maksājumus vasarā, kad viņu vecākiem bija izdevība vairāk nopelnīt. Vienu maksājumu gan – par bibliotēku – Millera tēvs piedzina bez žēlastības. Laiku pa laikam viņš ieradās klasē ar parādnieku burtnīcu rokā un, visiem dzirdot, nosauca parādnieku vārdus (krievu valodā), un tās 10 kapeikas gada laikā bija janomaksā. Tāpat kā citās skolās, arī Millera skolā katru rītu bija jāsapulcējas uz kopējo rīta lūgšanu, ko noturēja lielākajā klasē, jo atsevišķas zāles nebija. Ja Cēsu pilsētas skolā, kur mācījos iepriekš, bija jāaizlūdz par ķeizaru un visu valdošo iekārtu, tad pie Millera rīta lūgšanas bija vienkāršākas. Tās noturēja pats Millers, ne mācītājs. Lūgšanas viņš nevilka garumā, bet prata veiksmīgi izmantot skolēnu klatbūtni saviem audzinātāja mērķiem. Tieši šī audzinātāja darbība jāatzīst par vispozitīvāko darbu. Millera morāle, kas manī mājo līdz šai dienai ir: mīli un apbrīno dabu, bet nekad nedari pāri nedz augam, nedz dzīvniekam.

No Cēsu vēstures un mākslas muzejā pieejama nedatētā manuskripta, kurā autors parakstījies kā “Ārsts – pensionārs”

Bērns/i