Gabriel Eisleben
1799 - 1852
29.decembrī vakarā miris (apakšā parakstītais 1853, domājams, pārrakstītāja kļūda, pareizi - 1852.g.), 3.janvārī apglabāts (apakšā parakstītais 1854, domājams kļūda, pareizi - 1853.g.). Cēsu pilsēta, brīvi praktizējošs ārsts Johans Gabriels Eislēbens (Johann Gabriel Eisleben). Dzimis Cēsīs, 53¼, precējies. Nāves cēlonis – tūska (Wassersucht)
LVVA, 235.f., 4.apr., 537.lieta, 8.lp. (Cēsu ev.-lut. vācu draudzes 1853.g. mirušo reģistrs, Nr.1)
Nr. 47. Mediķis Johans Gabriels Eislēbens, ienācis pēc pēdējās revīzijas, 34 gadus vecs; viņa sieva Kristīna Vendelīna, dzim. Lemke, 37 g. v. Viņu dēls Karls Johans, 5 g. v. Viņu meitas Marija Kristīne Elizabete, 12 g. v., Šarlote Johanna Leontīne, 7 g. v.
LVVA, 77.f., 14.apr., 106.lieta, 7.lp. (Cēsu pilsētas literātu dvēseļu revīzijas akts, 1850.g. 23. oktobris)
Cēsu Vācu kapos atrodas akmens piemineklis, kurā iekalti šādi vārdi: Gabriel Eisleben Dr. med. geb. d. 29. Sept. 1799., gest. den 29. Dec. 1852. Ruhe in Frieden! Hier ruht der Armen treuer Freund. Aus Dankbarkeit gewidmet. (Gabriels Eisleben, med. dakteris, dzim. 29. sept. 1799. g. mir. 29. dec. 1852. g. Dusi mierā! Še dus nabagu uzticīgais draugs. Aiz pateicības celts.) Jā, tas bija vārda pilnā ziņā īsts nabagu draugs un tēvs. Vēl tagad viņu piemin ar pateicības jūtām kā pilsētā, tā apkaimē. Viņš neskatījās ne uz tautību, ne dzimti, katrs trūkuma cietējs bija viņa draugs. Ka ar tādu sirdi un devību viņš sev pasaulīgas mantas nevarēja sakrāt, saprotama lieta, un tomēr neviens grūtdienis velti viņa durvis nevirināja. Nekas viņu tā neuzbudināja, kā ja kāds patukšāks grasījās par receptes rakstīšanu maksāt, - ja, viņš izpirka parakstītās zāles pats, ja manīja, ka slimais nespēj tās samaksāt. Citreiz negadījās viņa kundzei piedzīvot, ka gaļas vai zupas bļoda bija no pusdienas galda pazuduši, to viņš bieži vien mēdza pabāzt zem mēteļa un nonest tur, kur viņas saturs bija derīgākās zāles. Tā kundzei bija reiz diezgan nepatikšanas, kad gribēja salūgtajiem viesiem cepeti priekšā celt, bet atrada cepešu krāsni tukšu, - pats cepetis bija jau aizgādāts izsalkušiem. Katru nedēļu nosacītā dienā ieradās pie viņa nabagi un tos viņš apbalvoja katru ar 5 kapeikām. Dakteris Eislebens mīlēja patiesību un teica to arī katram acīs, taisni tādu, kāda viņa bija, nemeklēdams nekādu salona izteicienu. Viņa darbalaiks bija katru dienu tā līdz pulksten 2 pēc pusdienas, pēc tam viņš nevēlējās, ka viņu nieka lietās traucētu, tad viņš pavadīja savu laiku pie glāzītes. Te kāds piemērs par viņa izturēšanos šādos atgadījumos - Eislebens sēž atklātā dārzā pie savas glāzītes un noskatās bumbošanā. Ieskrien kādas augstākas famīlijas bērnu meita un elsdama pūzdama lūdz, lai daktera kungs tūliņ nākot līdz, lielskungu bērns neguļot lāgā un neesot mierīgs. "Pieiešu rītā agri!" Tomēr meitas nemitējošā lūgšana un citu papazīstamu viesu pierunāšana piespieda dakteri savu parasto dienas kārtību pārkāpt; viņš sekoja kalponei, bet bubinādams, kā pērkona padebess. Bērnu pārmeklējis, viņš strupi prasīja pēc emmas un pārliecinājies arī par tās veselību, paņēma cepuri un noteica īsi: "Bērns piedzēris, emma piedzērusi, dakteris piedzēris. Ar Dievu!" Un tā arī bijis: Emma vakarā viesībās būdama, iemetusi drusku vairāk un devusi otrā dienā bērnam zīdalu.