Martin Friedwald
1812 - 1869
2. aprīlī miris un 10. aprīlī apbedīts elementārskolotājs un ērģelnieks Martins Frīdvalds, dzimis Viļķenē, 56 ½ gadu vecs, precējies. Nāves cēlonis – sirdstrieka.
LVVA, 235.f., 4.apr., 552.lieta, 22.lp. (Cēsu pilsētas ev.-lut. vācu draudzes 1869.g. mirušo reģistrs, Nr.9)
Šogad 200 gadu jubilejas reize pienākusi savulaik izcilam pedagogam un kultūras darbiniekam – Mārtiņam Frīdvaldam, kura slava savulaik skanējusi tālu aiz Cēsu un Vidzemes robežām. XX gadsimta sākumā vecie cēsnieki kopā sanākšanas reizēs dažkārt vēl dalījās atmiņās par Frīdvaldu un citiem skolotājiem. Gadsimtu vēlāk jau pavisam maz ir to, kuri kaut mazliet dzirdējuši vai lasījuši par viņu. Tādēļ neliels ieskats jubilāra biogrāfijā.
Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskās pilsētas draudzes 1869. gada mirušo sarakstā ar Nr.9. atzīmēts, ka 56 ar pus gadu vecumā 2. aprīlī miris un 10. aprīlī apglabāts elementārskolotājs un ērģelnieks Mārtiņš Frīdvalds (Martin Friedwald), kurš dzimis Viļķenes muižā (Wilkenhof). Viļķene administratīvi ietilpa Valmieras apriņķī, bet turienes Sv. Katrīnas evaņģēliski luteriskās draudze tolaik bija Limbažu draudzes filiāle. Šīs draudzes dzimušo un kristīto latviešu baznīcas metrikas grāmatā ierakstīs, ka 1812. gada 10. novembrī dzimis un 15. novembrī kristīts Viļķenes muižas dārznieka Anša un viņa sievas Annas dēls Mārtiņš. Muižas dārznieka ģimene, tāpat kā pārējie apkārtnes latvieši, uzvārdu saņēma krietni vēlāk.
Mārtiņš Frīdvalds pēc Limbažu apriņķa skolas beigšanas nodarbojās ar lauksaimniecību, bet 1835. gadā sāka strādāt par kantoru (tā sauca kora vadītāju) un ērģelnieku Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. Drīz pēc tam skolu kolēģija viņu apstiprināja par zēnu elementārskolas skolotāju, bet vēlāk arī par tās vadītāju. Šajā amatā viņš nostrādāja vairāk nekā trīsdesmit gadus. Līdztekus darbam elementārskolā viņš pasniedza dziedāšanu arī Cēsu apriņķa skolā un pilsētas meiteņu skolā. Spriežot pēc ziņām, kas ievietotas 1910. gadā Pēterburgā izdotajā Bērzaines ģimnāzijas albumā (Birkenruher Album 1825 – 1892), viņš no 1845. gada līdz 1853. gadam bija skolotājs arī šajā prestižajā Alberta Holandera vadītajā mācību iestādē.
Mārtiņam Frīdvaldam veltītā piemiņas rakstā, kas publicēts laikraksta „Rigasche Zeitung” pirmajā lappusē 1869. gada 7. maijā, viņa amata brālis Cēsu apriņķskolas vadītājs Kristians Bēms cildinājis viņa iedzimto pedagoģisko talantu. M. Frīdvalds bija autodidakts pedagoģijā, jo pēc Limbažu „kreisskolas” nebija apmeklējis citu mācību iestādi. K. Bēms atzīmēja, ka Frīdvalds bija kaligrāfs, kas tolaik šejienes skolotāju aprindās bija retums. Viņš arī bija meistars rēķināšanas nodarbībās un pamatīgs rakstīšanas metodes pārzinātājs.
Cēsu muzejā glabājas Cēsu I pamatskolas 300 gadu jubilejai veltīts albums, kas izgatavots 1926. gadā. Tajā ielīmētas vairāku kādreizējo skolas vadītāju fotogrāfijas. Vienā no tām, laika gaitā nodzeltējušā fotogrāfijā, redzams skolotājs Mārtiņš Frīdvalds. Viņa vadītā elementārskola, kas tolaik atradās Torņa ielā ( tagad Nr.3) tiek uzskatīta par tagadējās Cēsu I pamatskolas priekšteci. Atzīmējams, ka fotogrāfija ar M. Frīdvaldu ir viens no vecākajiem zināmajiem cēsnieku fotoportretiem, kas uzņemts XIX gs. 60-os gados.
Bijušais Cēsu pilsētas galva un ilggadīgs Cēsu Viesīgās biedrības priekšnieks Voldemārs Bērsons (1865-1956) izdevumā „Atmiņas un ziņas par Cēsu biedrībām”(1939) rakstījis: „Ap 1865. gadu elementārskolotājs Mārtiņš Frīdvalds nodibināja pie pilsoņu saviesīgās biedrības „Bürger-Musse” vīru dziedāšanas kori, kura diriģenta pienākumus viņš ilgāku laiku pats izpildīja. Vēlāk pilsoņu saviesīgās biedrības „Bürger-Musse” likvidējās un viņas biedri automātiski pārgāja par biedriem Vīru dziedāšanas biedrībā un no tā laika šo biedrību sauca par Cēsu Vīru dziedāšanas biedrību (Wendenscher Männer-Gesangverein), kura ieņēma tās pašas telpas – Rīgas ielā 24 (bijušais vācu biedrības „Harmonija” nams – T.P.). Vīru dziedāšanas biedrības pirmais priekšnieks bija Mārtiņš Frīdvalds. Viņa laikā dziedāšanas biedrībā cītīgi tika piekopta dziedāšana un biežāki sarīkoti dziesmu vakari. Pēc Frīdvalda nāves 1869. gadā biežāki mainījās biedrības priekšnieki un diriģenti un vispārīgi sabiedriskā dzīve pagura.” Sākumā biedrībā galvenokārt bija vācieši, bet ar laiku tajā pieauga arī latviešu nozīme. Pēc M. Frīdvalda par biedrības diriģentiem vēl bijuši latviešu tautības skolotāji, Jāņa Cimzes vadītā Vidzemes skolotāja semināra beidzēji - Augusts Zēbode, Miķelis Smilga un Voldemārs Bērsons.
Mazliet jāprecizē V. Bērsona rakstītais un jāatzīmē, ka 1865. gadā Cēsu Vīru dziedāšanas biedrība vērienīgi atzīmēja pirmos gada svētkus, kas bija ievērojams notikums ne tikai Cēsīs, bet visā Vidzemē. Svētku norises plaši atspoguļotas laikrakstā „Rigasche Zeitung” 1865. gada 27. augusta numurā. Tur atzīmēts, ka knapi pirms četriem gadiem tikai astoņi jauni vīrieši regulāri nodarbojās ar kopdziedāšanu, un tikai pirms gada pieaudzis dziedātāju skaits, ka varēja nodibināt dziedāšanas biedrību. Svētkos piedalījās M. Frīdvalda vadītais Cēsu koris ar apmēram 30 dziedātājiem un Valmieras draudzes skolas skolotāja Leopolda Brēžes (1826 – 1866) valmieriešu koris (25 – 30 dziedātāji). Viņš bija Jāņa Cimzes (1812 – 1881) vadītā Vidzemes skolotāju semināra 2. izlaiduma (1846. gada) beidzējs. L. Brēžes draugs un kursa biedrs bija Dikļu 1864. gada dziesmu svētku organizators, mācītājs un rakstnieks Juris Neikens (1826 – 1868). Svētkos Cēsīs piedalījās pāris dziedātāji arī no Limbažiem. Cēsu, Valmieras un citi apkārtnes vīru kori bija paraugs latviešu koru tapšanai, kur savu dziedāšanas prasmi izmēģināja arī latviešu koristi. Arī vadītāji vācu un latviešu koriem nereti bija vieni un tie paši. Frīdvalda pēctecis vācu vīru korī, ērģelnieks un draudzes skolas skolotājs Augusts Zēbode (1844 – 1887) ar Cēsu Labdarības biedrības jaukto kori I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Rīgā 1873. gadā izcīnīja 2. godalgu.
Pēc ierakstiem Cēsu vācu draudzes dzimušo sarakstos var izsekot Frīdvaldu ģimenes stāvokļa izmaiņām. 1835. gada decembrī kantora un ērģelnieka Mārtiņa Frīdvalda un viņa sievas Elizabetes ģimenē piedzimusi meita Emma Aurora Kristīne. Sievas Elizabetes dzimtais uzvārds bija Štāls (Stahl). Nākošajos gados ģimene kļuva vēl kuplāka ar meitām: Idu Amāliju (dz.1837.), Johannu Henrietu (dz.1839.) un Mariju Emīliju Aleksandru (dz.1844). 1846. gada 17. janvārī ģimenē sagaidīts arī dēls – Edmunds Rūdolfs Gottholds. Dēla kristībās kūmu vidū bija arī Bērzaines ģimnāzijas direktors Augusts Holanders. Dēls vēlāk mācījās šajā ģimnāzijā un pēc tam no 1866. gada līdz 1868. gadam studēja Tērbatas universitātē filoloģiju. No 1869. gada līdz 1873. gadam viņš bija dabaszinātņu skolotājs Cēsu apriņķa skolā.
Cēsniekiem smags trieciens bija Mārtiņa Frīdvalda nāve. Jau minētajā piemiņas rakstā K. Bēms rakstīja: „Nav nekāds brīnums, ka viņa pēkšņā nāve ar dziļām sērām piepildīja visu pilsētu un apkārtni. Simtiem sērojošie no visām iedzīvotāju kārtām pavadīja viņu uz pēdējo atdusas vietu”. Mārtiņu Frīdvaldu guldīja Cēsu vācu draudzes kapu centrālajā alejā. Vīru kori no Valmieras un Cēsīm jeb kā tolaik tos dēvēja – „Liederkränze” (Dziesmu vainagi) „sacenšoties slavēšanā ar pilsētu skolu jaunatni, godināja viņa piemiņu ar pacilājošām sēru dziesmām”.
Pēc desmit gadiem, 1879. gadā, Cēsu sabiedrība sarosījās saglabāt Mārtiņa Frīdvalda piemiņu uzceļot viņam kapa pieminekli. Viens no pirmajiem plašākajiem ziedojumu vākšanas pasākumiem bija Cēsu apriņķa Sinodālās svētdienas un Bībeles svētku laikā garīgās mūzikas koncerts, ko rīkoja Cēsu, Valkas un Limbažu vācu vīru dziedātāju biedrības. Svētdien, 19. augusta vakarā, paredzētais koncerts jau iepriekš tika reklamēts gan vācu, gan latviešu presē. Laikraksta „Balss” 15. augusta numurā publicēta gan koncerta programma, gan skaidrota ziedojumu vākšanas kārtība: „Maksa par ieiešanu altāra sēdekļos (num[murētās] vietās) 1 rbl., vidus krēslos a’ 50 kap. un sāņu krēslos a’ 30 kap. s[sudrabā].”
Lai sekmīgāk varētu savākt piemineklim līdzekļus, vairāki Mārtiņa Frīdvalda bijušie skolnieki izveidoja īpašu komiteju, kas laikrakstā „Rigasche Zeitung” 1879. gada 21. septembrī ievietoja informāciju ar aicinājumu kādreizējiem skolniekiem iemaksāt ziedojumam paredzēto naudu līdz 1. decembrim. Tur minēts arī komitejas vārdiskais sastāvs. Līdz ar cēsniekiem komitejas atbalstītājos bija kādreizējie skolnieki, kuri dzīvoja Jelgavā, Rīgā, Pēterburgā, Valmierā. Nav precīzas informācijas par pieminekļa izgatavošanu un uzstādīšanu. No vairākām daļām sastāvošā granīta pieminekļa augšdaļā līdz ar vārdu, uzvārdu un dzīves datiem iekalts: Skolotājam no skolniekiem. Savukārt pamatnes daļā lasāms: Cēsu Vīru dziedāšanas biedrība savam dibinātājam. Teksts iekalts vācu valodā un bijis zeltīts. Pieminekļa virsotni, domājams, rotājis krusts. Padomju okupācijas laika vandāļu nopostītais piemineklis šoruden atkal novietots savā vietā. Tas ir mazs solis atcerēšanās un kultūrvides saglabāšanas virzienā. Vairāk nekā trīsdesmit pedagoga darbā pavadītajos gados Mārtiņš Frīdvalds bija skolotājs simtiem cēsnieku. Viņš bija viens no kordziedāšanas tradīciju pamatlicējiem Cēsīs un Vidzemē. Jāturpina pētīt viņa biogrāfija arī Cēsu kultūras dzīves kopsakarībās, bet šodien, 9. novembrī plkst. ar piemiņas brīdi pie atjaunotā pieminekļa Cēsu Vācu kapos atzīmējam Mārtiņa Frīdvalda 200. dzimšanas dienu.