Ernst Kiwull
1862 - 1926
No vecās, sirmās Jāņa baznīcas, kuras padomes loceklis viņš bija ilgus gadus, uz pēdējo atdusas vietu tika izvadīts pilsētas ārsts, Dr. med. Ernsts Kivuls. Pie viņa zārka stāvēja vācieši un latvieši, sērojošie Cēsu un apkārtnes iedzīvotāji. Arī plašāku apkārtni satrieca viņa nāve, ko viņš sagaidīja, veicot savus amata pienākumus. Mirušais savas 37 gadus ilgās ārsta prakses laikā ir ne tikai daudzus izdziedinājis, bet arī pievērsis kolēģu uzmanību ar daudziem zinātniskajiem darbiem, sevišķi ar līkumainās zarnas iekaisuma diagnostikas pētījumiem.
Viņš ir dzimis 1862.g. 11. novembrī Rīgā, absolvēja guberņas ģimnāziju un 1888.g. Tērbatas universitātē ieguva Dr. med. grādu. Pēc tam viņš strādāja par asistentu Rīgas pilsētas slimnīcā, kur darbojās Jansena un Bergmaņa vadībā. Viņš par savu specialitāti bija izvēlējies ķirurģiju, taču darbojās arī citās medicīnas nozarēs, jo, kā viņš mīlēja teikt, lauku ārstam ir jābūt kā visiem pieejamai meitenei. 1891.g. viņš sāka strādāt par Cēsu pilsētas ārstu un slimnīcas vadītāju, drīz savu veiksmīgo operāciju un ārstēšanas procedūru dēļ kļuva iecienīts lauku ārsts, kāds viņš palika līdz mūža beigām. Viņš smagi pārdzīvoja to, ka visu savas slimnīcas apakšstāvu nācās atdot krievu militāristiem, un veselu gadu iztikt ar augšstāva telpām. Viņš ļoti priecājās par jaunas slimnīcas ar gaišu operāciju zāli uzbūvēšanu pagājušajā gadā. Pēc viņa plāniem 1896.g. Cēsu tuvumātika uzcelts Dienvidvidzemes leprozorijs, kuru viņš vadīja ilgus gadu desmitus, un ar kuru varēja lepoties ārzemju viesiem, arī no tālās Japānas. Pēc Bērzaines ģimnāzijas atkalatvēršanas 1906.g. viņš kļuva par ģimnāzijas ārstu, bet pēc skolas slēgšanas strādāja Vidzemes bruņniecības lazaretē, ko iekārtoja skolas telpās, bet tad kļuva par pilsētas vidusskolas, ko iekārtoja vecajās ģimnāzijas telpās, ārstu.
Kivuls darbojās ne tikai kā mediķis. Viņš pētīja arī ģeoloģijas un arheoloģijas jautājumus bija aktīvs ”Novadpētniecības biedrības” dalībnieks, kas dažus gadus rūpīgi vāca Cēsu un apkārtnes vēstures materiālus, līdz to pārtrauca karš un vācu iedzīvotāju izceļošana. Kivula kokā grieztais Cēsu vecās pils makets bija izstādīts Baltijas izstādē Berlīnē. Savas ārsta braucienos iegūtās zināšanas par Cēsu apkārtnes skaistākajām vietām viņš izmantoja ceļvežu sastādīšanai. Kad, ceļot namu, strādnieki uzdūrās seniem apbedījumiem, Kivuls lika tos rūpīgi atsegt, atradumus aprakstīja ziņojumā ”Priekšmetu atliekas un bronzas atradumi jaunākā dzelzs laikmeta latviešu kapos”, kas tika publicēts ”Mitteilungen aus der Livländischen Geschichte" 21. sējumā, un tādēļ viņš tika uznemts Krievijas ķeizariskajā arheoloģiskajā biedrībā. Kivuls kā ārsts ieguva uzticību ar mierīgu draudzīgumu. Ar to viņš iedrošināja savus slimniekus, līdz tie spirgti un veseli izkāpa no slimības gultas. Viņš mācīja cilvēkiem novērtēt un mīlēt mājīgumu, ko viņš sev bija iekārtojis Bērzainē, kur dzīvoja laimīgā laulībā, un viņa bērni izauga par krietniem cilvēkiem. Īpaši daudz prieka viņam sagādāja dārzs, kura kopšanai viņš veltīja daudzas stundas no ierobežotā brīvā laika. Viesi pie viņa galda kļuva liecinieki viņa izcilajam humoram, kas bija viņa būtības galvenais tonis.
Rigasche Rundschau, 24.08.1928
https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/989/704sej.pdf